Dzīve ir pilna likteņa ironijas- pēdējais ieraksts šajā blogā bija "Kā es kļuvu par baikeri", pēdējā galerija oranžajā socportālā bija no treniņa "333" trasē, un avārijas dienā es griezos atpakaļ, lai nopirktu saulesbrilles, jo saule ļoti spīdēja sejā- pie sevis nodomāju, ka būs drošāk un patīkamāk braukt.

Aptuveni tā izskatījās protokola sākums, ko policija no manis izspieda 22. maija vakarā. Tajā dienā es biju atbraucis uz Madonu, lai apsveiktu savu tēvu dzimšanas dienā. Uz vakarpusi devos atpakaļ uz Rīgu, lai nodotos orģijām bakalaura darba rakstīšanai.

Izbraucot no Madonas, sapratu, ka acīs ļoti spīd vakara saule, un lai būtu drošāk braukt, devos atpakaļ uz Maxima, lai nopirktu saulesbrilles. Izejot ārā no veikala, pasveicināju vienu motociklistu, kas tieši tajā brīdī piebrauca pie veikala. Pie sevis nodomāju, ka viņš nav īsti vesels, braukt ar baiku maiciņā un šortos- no ekipējuma viņam bija tikai ķivere. Lēnā garā saģērbos, šķiet, ka arī uzpīpēju un sāku braukt Rīgas virzienā.

Tikko biju izbraucis no stāvlaukuma, kad nākamajā krustojumā mani burtiski nonesa pretī braucošā mašīna, kas taisīja kreiso. Es pat nepaspēju piespiest bremzes, lai gan pilsētā braukāju ar diviem pirkstiem uz bremzēm. Tālākais jau ir tīrais fizikas jautājums- trāpīju tieši mašīnas purnam pa vidu, pārlidoju pāri motora pārsegam, piezemējos uz asfalta. Biju ietērpies savā maksimālajā ekipējumā- ādas kombinezons, ķivere, zābaki, cimdi un pat muguras sargs, tāpēc nebija neviena nobrāzuma vai lūzuma.

Avārijas dienā šķita, ka daži zilumi būs vienīgais veselības bojājums. Kā teica viens paziņa, kas avārijas vietā bija pirms ātrajiem, izskatījās, ka ātro palīdzība būs vajadzīga trim cilvēkiem, un šādā secībā: manai mammai, kas ieradās uzreiz pēc ātrajiem, vainīgajai autovadītājai, un visbeidzot- man. Bet, ar to stāsts par veselību nebeidzas...

Mugursomā izšķīda Lenovo T400, par ko rakstīju ~ pirms gada- labi kalpoja visu šo laiku. Pēc avārijas pat slēdzās iekšā, bet bija sadauzīta matrica, un ielūzis korpuss no apakšas. Dati veseli (pat HDD izdzīvoja, ne tikai SSD). Somā vēl atradu arī viena padārga industriālā dzelža atlūzas.

Nākamajā dienā labi izgulējos un kopā ar BrX fāteru, Ansi devos kārtot apdrošināšanas jautājumus. Apdrošināšanas kantorī ar meiteni, kas pieņēma iesniegumu vēl pasmējāmies, ka mašīna ražota 2010. gada decembrī, un apdrošināta aprīļa sākumā, par 15 Ls uz gadu. Anša provizoriskais apdrošināšanas izmaksas vērtējums ir ap 2-3 kLs par mani (mocis, ekips, somas saturs, slimnīca), un vēl aptuveni tik pat KASKO daļa dabūs samaksāt par mašīnas remontu.

Pēc iesnieguma parakstīšanas, mamma aizveda uz ultrasonogrāfiju, apskatīties, vai ar iekšējiem orgāniem viss kārtībā. Diemžēl kārtībā viss nebija- konstatēja liesas plīsumu un iekšēju asiņošanu. Pēc tam šī pati daktere ilgi diskutēja ar ķirurgu, vai mani nevajag vest pa taisno uz operāciju zāli, bet beigās nolēma, ka mani novēros.

Un novēro jau 5 dienas, gultas režīmā (kas nozīmē to, ka es drīkstu iet līdz tualetei un ne tālāk).

FAQ:

1) Ātrums?
Bija neierasti tuvu atļautajam pilsētā.

2) Kāds ir sievietes attaisnojums?
"Es viņu neredzēju".

3) Mocis ceļams?
Par to spriedīs apdrošinātāji, bet es ceru, ka nē.

4) Vēl brauksi?
Protams. Tāpēc arī ceru, ka apdrošinātāji dos naudu, lai varu nedaudz piemest un nopirkt ko jaunāku un labāku :)

Tiekamies ielās!

UPDATE:

Kopš vakardienas, 30.05 esmu izrakstīts no slimnīcas, bet tāpat vēl jāievēro gultas režīms mājās vēl nedēļu.